1983. - 2010.

 

JELGAVAS

1. SPECIĀLĀS INTERNĀTPAMATSKOLAS

VĒSTURE

(1983-2010)

apkopoja I. Dobele

 

Jelgavas 1.sanatorijas internātskolā sākās pārmaiņu laiki. 1983.gadā skolā darbu uzsāka jauni skolotāji – tieši no augstskolas sola darba gaitas uzsāka latviešu valodas un literatūras skolotājs un audzinātājs Aivars Vagalis, matemātikas skolotāja Inese Karpa(Dobele), kas nomainīja A.Geršmani, pionieru vadītāja Ina Drēska(Broma). Krievu valodu sāka mācīt Staņislavs Orlovskis. Par skolas saimnieku darbu uzsāka A.Lediņš.

Jaunie pedagogi bija sabiedriski aktīvi un veidoja dažādus interesantus pasākumus skolēniem un skolotājiem. Īpaši atmiņā ir sadraudzības vakars ar Cieceres internātskolas kolektīvu.

Kolektīvā rit sociālistiskās sacensības gars – pelnām punktus, uzlabojam rādītājus, ar nesekmīgām atzīmēm “neaizraujamies”.

1984. gads – skolēnu Dziesmu un deju svētku gads . Koris skolotāja Jāņa Lešinska vadībā gūst savus vislielākos panākumus. Nokļūst laureātu vidū un var piedalīties koru “karu” finālā. .

1984.gada augusts atnāk ar pārmaiņām skolas vadībā. Par direktoru sāk strādāt Henrijs Kress, mācību pārzini- Rasma Cunska, vecāko audzinātāju Staņislavs Orlovskis. Skolas saimniece M. Sarķe.

Jaunais direktors uzsāk tam laikam vērienīgus pārbūves un remontdarbus. Tiekam pie pārejas no skolas uz internātu un nelielas sporta zāles . Tajā laikā sporta būvju celtniecība netiek atļauta, taču nosaucot to par rekreācijas jeb pastaigu zāli skolēniem, jo slimojam ar plaušu slimībām, un svaigs gaiss un kustības ir nepieciešamas, tiekam pie kārotās sporta zāles. Šajā laikā tiek pārbūvēts internāts, izveidotas mazākas istabiņas, tikai gala istabas vēl saglabā savus milzīgos izmērus , tur var ielikt līdz pat desmit gultām.

Sākas “perestroikas” laiki, sausais likums, darba vietās stingri kontrolē saviesīgus pasākumus. Skolas vadība uzsākusi cīņu par darba kvalitātes uzlabošanu, skolā pieaug spriedze , no darba atbrīvo dažus pedagogus, kuru darba stils un attiecības ar skolēniem ir visai dīvainas. Saņemam zināmu pretestību, jo 1986. gada kolektīvā atzīmētās skolotāju dienas fotogrāfijas nonāk partijas komitejā. Direktors saņem rājienu.

1987. gadā par mācību pārzini sāk strādāt Anna Zabothene.

1988. gadā skola tiek pārprofilēta par sanatorijas internātskolu bērniem ar skoliozi un kustību traucējumiem. Strauji mainās kolektīva sastāvs, klāt nāk medicīnas personāls un ārstnieciskās vingrošanas skolotāji. Šajā laikā skolā strādājuši ārsti – I. Mengote, Dace Ļūļe, Ilga Vilka, Vija Freimane, Ilze Skrebele(Trepša), Ligita Ozere, J. Osītis, T.Ļeseva; medmāsas G. Krišāne, M. Skadmane, Dace Matkeviča(Birzmale), masiere L. Visocka. Par ārstnieciskās vingrošanas skolotājiem sāk strādāt Aija Inne, Ruta Kļaviņa, Jadviga un Imants Dekmeijeri, Gundega Vaščenko, vēlāk viņus nomaina Līga Kudla(Gutnika), Silvija Ozola(Krūmiņa), Juris Žilko, Daina Vītola, Ruta Brīvmane.

Nost ar kabinetu sistēmu! Izmaiņas skar arī klašu iekārtojumu – solus nomaina lažiņas ar krūšu paliktņiem, mācāmies guļus – esam Maskavas skoliozes ārstēšanas skolas piekritēji. Līdzīgi strādā arī šāda tipa internātskola Lietuvā – Šauļos. Ciemojamies viens pie otra, apmaināmies delegācijām un īslaicīgi arī skolēniem. Viņiem noteikumi bargāki un kārtība stingrāka.

Skolēni ikdienā valkā sporta tērpus un čībiņas. Lielās guļamistabas internāta otrajā un trešajā stāvā tiek pārveidotas par ārstnieciskās vingrošanas zālēm. Mazās sporta zāles vietā izveido trenažieru zāli. Medicīnas daļā izveido fizikālās terapijas un masāžas kabinetus.

Skolas kolektīvs kļūst saliedētāks, Latvijā veidojas Tautas fronte, gaisā virmo Latvijas Republikas neatkarības ideja. Veidojam emocionālus 18. novembra svētkus. To veidošanā ļoti lieli nopelni vēstures skolotājai Lidijai Dirnēnai, vizuālās mākslas skolotājai Ārijai Graudužai, latviešu valodas skolotājai Birutai Gerkenai, mūzikas skolotājam Jānim Lešinskim, mācību pārzinei Annai Zabothenei.

Pamazām mainās kolektīvs. 1989.gadā uz skolu stādāt atnāk Ginta Strade un Gunārs Lazda, gadu vēlāk Anna Malinovska un Irēna Skrebele. Pavisam jauna, bet ļoti enerģiska 1993. gadā darbu uzsāk Līga Kļaviņa (Žilinska). Blakus viņai strādā angļu valodas skolotāja Asja Felsberga, kas ir Līgai lielākais draugs un palīgs.

Jauns izaicinājums skolai ir vidusskolas klašu atvēršana. Vajadzīgi papildus pedagogi, kuri strādātu ar vidusskolēniem. Matemātiku māca Agrita Žige un Māra Martinsone. Vācu valodu Rozālija Bumane, ķīmiju Biruta Druviete. Par audzinātājiem atnāk Ināra Dovguško un Marita Sondore, Dzintra un Juris Žilko. Skola piedzīvo četrus vidusskolas izlaidumus un šo eksperimentu slēdz. Vidusskolēnu laiks daudzu skolotāju atmiņās palicis kā īpašs, jauks un interesants laiks.

Skolā un pilsētā autoritāte ir skolotāja Maruta Dombrovska, Lidija Dirnēna, Rozālija Bumane. Jāpriecājas par veikto mācību darbā, par rezultātiem skolotāju Annas Maļinovskas, Andas Ošas, Jāņa Lešinska, Birutas Druvietes ieguldījumā. Spožas lappusītes atstājuši jaunie skolotāji – Agita Zēniņa- mājturība, Inita Žumbure- ģeogrāfija un psiholoģija, Ligita Silova – krievu valoda. Rezultātā L. Silovas skolniece Aleksandra Būmane izcīnīja 1. vietu valstī krievu valodas olimpiādē.

Par skolēniem. Liekas, ka izdevusies darba forma ir medicīniski – pedagoģiskie konsīliji, kuros apkopots viss izpētes materiāls par skolēnu. Tālākai virzībai-sistemātiskāku un mērķtiecīgāku darbu katram skolēnam veidotās programmas mērķtiecīgai realizācijai.

Skolēnu zināšanas, ņemot vērā skolēnu veselības stāvokli, jāapzinās, ka viņiem „maizīti pelnīt vajadzēs ar galvu”. Rezultāti – stabilas zināšanas eksāmenos, labi rezultāti olimpiādēs pilsētā, bet 1995. gadā Zemgales zonas olimpiādē latviešu valodā Štopai Vitai 1. vieta (skolotāja I. Skrebele). No 1996.gada 12.klases beidzējiem (beidza 7 skolēni) , 6 iestājās augstskolā, 1 vidējā speciālajā.

Uzdevums – padarīt mācīšanās procesu interesantāku, saistošāku, iedzīvināt Lidijas Dirnēnas, Gunāra Apses pieredzi. Atraisīt skolēnu radošās spējas, ļaut sevi apliecināt katram.

Koris – izcilas tradīcijas, dziedātprasme. Jānis Lešinskis cenšas celt koristu pašapziņu, pēc grūtā dziedāšanas darba viņi to ir pelnījuši. Līdz 2000.gadam skolas koris ir visu skolēnu Dziesmu un deju svētku dalībnieks. Sūram darbam ir saldi augļi. Koris par labi padarītu darbu tiek apbalvots ar dažādām ekskursijām – uz Latgali, Kurzemi , izstaigāta Tērvete un Pokaiņu mežs.

Teātra uzvedumi (teātra nedēļas)- iespēja sevi parādīt, apliecināt, māca iejusties tēlos. Labākie rezultāti Ineses Dobeles, Ārijas Graudužas, Jāņa Lešinska audzināmajās klasēs. Skolēnu un skolotāju sadarbība pasākumos. Vēlāk šo stafeti turpina Līga Žilinska, Anita Vērdiņa, Sandra Īriste , Gunārs Lazda. Esam veidojuši arī veselus mūziklus – „Mocarta bērnība”, „Starp mums meitenēm runājot”. Tos uzvest palīdz mūzikas skolotāja Māra Ansonska.

Sācies ar montāžām, kurās dzeju lasa skolēni un skolotāji, ideja pilnveidojusies, tagad skolotāji dzied, spēlē teātri, piedalās karnevālos, un tas ir lieliski.

Ar Annas Zabothenes atnākšanu skolā iesākās šī jaukā tradīcija-sarīkojumos dzeju lasīt gan skolēniem, gan skolotājiem.

Tas būtiski izmainīja ne tikai vakara gaitu, bet arī attieksmi pret dzeju, tās nozīmi svētku norisē. No dažkārt uzlikta obligātā pienākuma, no kura atteikties bija grūti, skolēni tagad tajā saskatīja citu jēgu – tas vairs nebija kaut kas bērnišķīgs, bet gan pavisam cits – nopietns, iejūtīgs pasākums. Dzeja sāka skanēt, klausītāju acīs nereti ieriesās asaras. Šo labo dzeju bija sameklējusi nevis mācību pārzine, bet literatūras skolotāja Anna Zabothene, kura tik iejūtīgi vadīja šī priekšmeta stundas. Tā ir sarunas par dzīvi un savstarpējām attiecībām caur dzeju. Literatūras mīlestību skolotāja spējusi ieaudzināt katra sava skolēna sirdī – viņi visi raksta brīnišķīgus, saturā dziļus, valodā bagātus domrakstus, daudzi klusībā dzejo. Cik bieži skolotāju istabā mācībiņa atkal atnesusi kādu sava skolēna darbu, mēs klausāmies un nespējam nobrīnīties, atkal kāds neglītais pīlēns kļuvis par cēlu gulbi.

Tad, kad kādam no kolēģiem pienākusi kāda lielāka jubilejas reize, vienmēr būs sameklētas tieši viņam vispiemērotākās dzejas rindas.

Deviņdesmitajos gados saņemam humāno palīdzību no ārzemēm – lietotas mēbeles, datortehniku, apģērbu. Uzsākām sadarbību ar kristīgajām organizācijām, baznīcām. Skolā cenšas sludināt dažādu ticību pārstāvji. Lai to apturētu, skolā īstenojam kristīgo mācību 1.-6.klasei. Sagaidām ciemiņus pat no Austrijas. Dažādu konfesiju mācītāji ir samērā bieži viesi skolas Ziemassvētku un Lieldienu pasākumos.

1996.gada 28.jūlijā skolā notiek Vispasaules latviešu ģimeņu nometne 3x3. Esam lepni , jo skolas vārds izskan visā valstī un arī dažās vietās pasaulē. Kā pateicību par nometnes organizēšanu saņemam skolai speciāli austu karogu, kuru 1997.gada 1.septembrī iesvēta Jelgavas sv.Annas baznīcā.

Guntas Galsones vadībā skola iesaistās COMENIUS projektā. Iegūstam draugus Īrijā, Dānijā, Velsā.

Gadsimtu mija nāk ar dažādām baumām par skolas likvidāciju, pārveidošanu. Izskatās, ka precinieku pietiek. Taču – izdzīvos, kas pārvērtīsies. Galdnieka dzīvoklis internāta galā, daļa noliktavas tiek pārveidota par klasi bērniem ar īpaši smagiem garīgās attīstības un kustību traucējumiem. Šajā laikā uzsākam realizēt arī iekļaujošo izglītību. Skolā sāk strādāt speciālās izglītības pedagogi Jautrīte Kokina, Anna Gura, Rita Bortiņa, Lelde Dombrovska. Mainās paaudzes. Krīze valstī ar dažādo likumu grozīšanu liek no skolas aiziet pieredzējušiem pedagogiem, dodot vietu jaunajiem. Par mācību pārzini 2008. gadā sāk strādāt Ginta Strade, uzreiz izturot pirmās ugunskristības – skolas akreditāciju. Izmantojam Eiropas fondu līdzekļus, lai visi skolas pedagogi iegūtu tiesības mācīt speciālās izglītību programmās. Piesaistot Eiropas finanses un ekonomējot pašiem, skolai izdodas veikt vides pielāgošanu skolēniem ar kustību traucējumiem.

Iespējams, ka skolai atkal ir mests kārtējais izaicinājums – mainīties. 2010.gadā skolai ir jauna un enerģiska direktore Inese Bandeniece un jauns skolas nosaukums-

Jelgavas 1. speciālā internātpamatskola.